Šis būs visai skarbs salīdzinājums – bet šo dienu realitātē, tas ir visspilgtāk saprotamais.
Kopš 24. februāra, kad Krievija veica iebrukumu Ukrainā, kas tika darīts sava egoisma un skaudības apmierināšanai, iebrukuma iemeslus tā mainīja neskaitāmas reizes.
Šobrīd egoisma un skaudības pārņemta ir arī Limbažu novada pārvalde. Jo īpaši – attiecībā pret bijušo Alojas novadu, tāpēc regulāri uzklūp uz Alojas novada vērtībām. Tieši tā pat – katru reizi ar jauniem iemesliem. Tieši tā pat – vairāk vai mazāk radioaktīviem
Iepriekšējā Alojas iedzīvotāju sapulcē, decembrī, kur apsprieda bērnudārza jautājumu, tā slēgšanas iemesls bija radons. Šobrīd, 19. janvāra sapulcē, mums ir izteikts cits iemesls. Galvenais bērnudārza slēgšanas iemesls – 2 stāva grīda šūpojas.
Bija kovida beigas, kad mani ielaida dārziņā iekšā. Man puika mācījās bērnudārzā, mani ielaida dārziņā, un es uzgāju 2. stāvā. Tajā brīdī es redzēju, ka bērni skraida pa to telpu, skapji šitā [rāda] kustās. Es uzprasīju audzinātājai kas, ko, kā? Audzinātāja teica, ka tas jau sen esot, un neviens neliekas ne zinis. Tad es par to jautājumu sāku interesēties, un izrādās, ka tas bija kāds maijs, ja nemaldos, es sarunāju ar vadītāju, ka ir Alojas apvienībai gandrīz 2 gadus izdalīti 1.5 tūkstoši šīs problēmas pētīšanai. Sākot no 1. augusta, es komunicēju ar bērnu dārza vadītāju, es ieteicu ekspertus, kur varētu aizbraukt un nodetektēt problēmu. Uz pirmo acu uzmetienu, tur bija redzams, ka ir problēmas, pārslodze, sijās. Bija uztaisīta ekspertīze, ko veica firma no Rīgas. Es neņemos spriest cik viņa ir objektīva, bet tur ir rakstītas konkrētas lietas.
Jānis Strauts / Alojas apvienības vadītājs
Runājot par radonu.
Pēc datiem, kas tika prezentēti 19. janvāra sapulcē, radona līmenis bija paaugstināts virs 200 Bq/m3. Direktores kabinetā tas bija virs 1000 Bq/m2, kas jau ir kritiski, un ir nepieciešams īstenot pasākumus, kas to novērstu. Eksperta viedoklis bija šāds – Latvijā ir vairums pašvaldības iestāžu, kurās ir paaugstināts radona līmenis, un kurās ir nepieciešams veikt pasākumus tā mazināšanai. Lielākoties tas ar ko var problēmu risināt ir vienkārši regulāra telpu vēdināšana. Tas nozīmē, ka arī 1. bērnudārza stāvs varēja turpināt tikt izmantots. Protams – problēmu varēja vēl vairāk mazināt, vienkārši izbūvējot grīdas ventilāciju. Tas arī viss, kas bija nepieciešams. Bet – kādēļ tāda jezga?
No iepriekšējā raksta “Skola par burkānu” sapratām, ka par skolas reorganizāciju Limbažu novads var apgūt burkānnaudu, 1.8 miljonus, kas ir jāiztērē 1.-9. klases izglītības stiprināšanai. Paredzētais mērķis, kā šo summu izmantot Alojas Ausekļa vidusskolā ir Baltās skolas ēkas renovēšana, taču no decembra sapulces ir zināms, ka tajā tiks izvietots bērnudārzs. Šādā gadījumā apgūtie līdzekļi netiks izlietoti mērķim, taču tas, vismaz Izglītības komitejas vadītājam, Jānim Bakmanim nešķiet svarīgi, jo primārais uzdevums ir slēgt Alojas Ausekļa vidusskolu.
Es esmu tajā vecuma grupa, kurš ir tas Alojas jaunietis. Man tūlīt būs piecgadīga meita, es strādāju sākumskolā par skolotāju, vecākā meita mācās 5. klasē, pēc 4 gadiem man ir jādomā par viņas tālāko izglītību. Ja šeit nav vidusskola, es savu dzīvi Alojā neredzu, skolotāju vairs Alojā nebūs, un arī meita, kas iesāks sākumskolu, vairs nebūs, arī vīrs nebūs. Viena ģimene jau pazūd. Šobrīd pat nav bērnudārzs. Es kā jauna sieviete varētu domāt par pieaugumu, bet kāpēc gan es gribētu 3. bērnu, ja man viņu nav kur laist bērnudārzā? Kur es viņu laidīšu? Sēdināšu autobusā, kas notiek tagad? Tu itkā gribi šeit dzīvot, un veidot veiksmīgu nākotni, bet šeit tas nav iespējams.
Linda Barkēviča
Šobrīd, tā kā Alojas bērnudārzs ir slēgts, bērni ar skolnieku autobusiem tiek vadāti uz Puikules un Vilzēnu bērnudārziem. Lai bērnus šādi vadātu, tiem ir nepieciešami speciāli auto krēsli un atbilstoši paredzētas drošības jostas, taču, kā sapulcē norāda, auto krēsliņu nav. Tas radīja izbrīnu ne tikai sapulces dalībniekiem, bet no malas varēja redzēt, ka arī Izglītības pārvaldes vadītāja par no nav bijusi informēta. Šobrīd Limbažu novads ar savām darbībām autobusu šoferiem liek rupji pārkāpt satiksmes noteikumus, un apdraud bērnu drošību. Limbažu novada viedoklis gan ir cits, un tas uzstāj uz to, ka drošība tiek apdraudēta tieši bērniem liekot uzturēties telpās, kur ir radons, taču – radons tur nav nekas jauns, un tas tur ir bijis vienmēr. Vien 2018. gadā tas tika tur noteikts. Šajā bērnudārzā ir uzaugusi ne viena vien paaudze. Uzņēmēji, politiķi, aktīvāki, un ne tik aktīvi alojieši. Varētu viņiem jautāt, vai bērnudārzs, kurā ir radons, atstāja uz viņiem izteiktas sekas? Līdz tas netika atklāts, neviens pat nevarētu iedomāties, ka kas tāds varētu būt.
Varbūt šīs problēmas tiek mākslīgi radītas? Tā pieļauj sapulcē, jo gadus 5 atpakaļ visu šo problēmu nebija.
Problēmas ceļas gaismā tikai tad, kad tas ir kādam vajadzīgs. Šī brīža mērķis ir, izmantojot situāciju, kad dome vēlas Baltās skolas ēkā ievietot bērnudārzu, slēgt vidusskolu, un par to no valsts saņemt nepieciešamo finansējumu, ko nemaz šim mērķim nedrīkst izlietot.
Bērnudārzs tiks, varbūt, taisīts par pašvaldības naudu. Varbūt. Bet varbūt arī nebūs.
Jānis Bakmanis
Un ne tikai tā ir vienīgā problēma. Izvietot bērnudārzu, kā to pašlaik vēlas, Baltās skolas 1. stāvā nav iespējams arī pēc platības prasībām, tā pat kā nav iespējams izpildīt sanitārās prasības – tualete katrā grupiņā.
Kontrastam.
Staiceles bērnudārzs atrodas kritiskā stāvoklī. Tajā ir saplaisājušas sienas, pa telpām staigā vējš, un bērni atrodas aukstās telpās. Tomēr šis bērnudārzs slēgts netiek, un vēl aizvien funkcionē. Tomēr tam pašvaldība finansējumu ir radusi. Turklāt – nevis vienkāršai problēmas novēršanai, bet gan pārbūvei. Vai ko tādu nevarētu realizēt arī Alojas bērnudārzā? Protams, ka varētu, bet vai tas ir atbildīgo personu, piemēram, izglītības komitejas vadītāja, interesēs?
Šobrīd, kā redzams, problēma ir mazāka kā pašvaldība to uzpūš, un bērnudārzs, respektīvi arī bērni un bērnu vecāki, tiek izmantoti kā instruments, lai panāktu Alojas Ausekļa vidusskolas reorganizāciju, kas vien rada bažas Limbažu novada pašvaldības interesēs uzturēt un attīstīt bijušo Alojas novadu.
Tagad mēs varam vien novērtēt to, kas bija mums pašiem, un cerēt, ka tādi laiki kādreiz vēl pienāks, un varbūt pat pacīnīties par tādiem.
